Merton modeļa iespējas


Ibn Haldūns — Socioloģiskās domas pirmsākumi merton modeļa iespējas pirms pašas disciplīnas rašanās. Sociālās analīzes izcelsme saistīta ar Rietumu kultūru un filozofiju. Tā tikusi pielietota jau sengrieķu filozofa Platona laikā, ja ne pat agrāk. Aptauju jeb informācijas ievākšanas no indivīdu izlases izcelsmes pēdas atrodamas Pastāv liecības, ka agra socioloģijas izpausme atrodama viduslaiku islāmā.

Daži uzskata Ibn Haldūnu Viņš izstrādāja vietsēdības un klejotāju dzīves dihotomiju, kā arī jēdzienu "paaudze" un nenovēršamo varas zaudēšanu, kas rodas, kad tuksneša kareivji iekaro pilsētu. Temati ietvēra viņa darbību politikā, pilsētas dzīvē, ekonomikā un izglītībā. Sociālā kohēzija rodas spontāni ciltīs un mazās ģinšu grupās; to var pastiprināt ar reliģisku ideoloģiju.

Navigācijas izvēlne

Ibn Haldūna analīze apskata, kā šī kohēzija noved grupas līdz varai, tajā pašā laikā ietverot sevī psiholoģiskas, socioloģiskas, ekonomiskas, politiskas "sēklas", kas ved pie grupas sabrukuma, paverot vietu jaunai grupai, dinastijai vai impērijai, kuras satur spēcīgāka vai arī jaunāka un spēcīgāka kohēzija. Konts centās apvienot vēsturespsiholoģijas un ekonomikas disciplīnu caur zinātniskās izpratnes prizmu par sociālo sfēru.

Stublājs In het Black-Scholes-model zijn de looptijd, de initiële prijs en de uitoefenprijs bekende variabelen. Black-Scholes modeļa ietvaros līdz dzēšanas termiņam atlikušais laiks, pamatā esošā vērtspapīra sākotnējā cena un vienošanās cena ir zināmi mainīgie lielumi. Eurlexq4 Eurlexq4 In die gevallen kan de Black-Scholes-Merton-formule een waarde opleveren die nagenoeg hetzelfde is als bij een flexibeler optiewaarderingsmodel.

Rakstot īsi pēc franču revolūcijas, viņš piedāvāja meklēt risinājumus sociālajām grūtībām ar socioloģiskā pozitīvisma, epistomoloģiskas pieejas, kas aprakstīta darbos "Pozitīvās filozofijas kurss" — merton modeļa iespējas "Pozitīvās politikas sistēma" Konts ticēja, ka pozitīvistu laikmets iezīmēs pēdējo ēru pēc varbūtējā teoloģiskā un metafiziskā laikmeta cilvēku izpratnes progresā.

Tas gan nenozīmē, ka franču sociologi, kā, piemēram, Dirkems bija viennozīmīgi nodevušies pozitīvisma slavināšanai. Taču, uzstājot uz katras pamatzinātnes disciplīnas tālākas reducēšanas neiespējamību to visvienkāršākajās izpausmēs un iezīmējot zinātņu hierarhiju un uzsverot socioloģiju kā zinātnisko mācību par sociālo fenomenu, Konts nostiprināja socioloģijas disciplīnu starp zinātnēm.

Jāpiemin, ka socioloģijas izcelsme meklējama vēl pirms Monteskjē Montesquieupiemēram, sākot ar Kondorsē, nemaz nerunājot par Anrī Sensimonu, Konta tiešo priekšteci.

Black-Scholes

Tomēr tieši Konta socioloģijas atzīšana par atsevišķu zinātni ar unikālām pazīmēm uzsvēra Dirkemu par tās radītāju pat par spīti tam, ka Dirkems pats nepieņēma Konta trīs laikmetu ideju un kritizēja viņa pieeju socioloģijai. Markss noraidīja Konta pozitīvismu taču, mēģinādams izveidot sabiedrības zinātni, tik un tā kļuva pazīstams kā viens no socioloģijas pamatlicējiem, pieaugot šīs disciplīnas atpazīstamībai.

Pēc Jesejas Berlina Isaiah Berlin domām, ja kādam ir tiesības tikt uzskatītam par modernās socioloģijas "patieso tēvu", tam jābūt Marksam. Socioloģiskā pieeja vēsturiskām un morālām problēmām, par kurām Konts un, pēc viņa, Herberts Spensers un Tēnsdiskutēja un iezīmēja, kļuva par precīzu un konkrētu mācību vien pēc tam, kad kareivīgs marksisms izdarīja savus secinājumus par degošajiem jautājumiem, tādējādi padarot meklējumus pēc pierādījumiem vēl dedzīgākus un uzmanību metodoloģijai vēl intensīvāku.

Ir aprēķināts, ka viņš pārdeva vienu miljonu grāmatu savas dzīves laikā, daudz vairāk kā jebkurš cits sociologs tajā laikā. Viņa ietekme bija tik izteikta, ka daudzi Dirkema "Darba dalīšana sabiedrībā" ir lielā mērā paplašināta diskusija ar Spenseru, no kura socioloģijas pēc daudzu apskatnieku domām Dirkems aizņēmās daudz. Kamēr marksistu idejas definēja vienu socioloģijas novirzienu, Merton modeļa iespējas bija sociālisma kritiķis, kā arī spēcīgs laissez-faire brīvā tirgus un valdības neiejaukšanās politikas idejas aizstāvis.

Viņa idejas ievēroja konservatīvās politikas pārstāvji, jo sevišķi ASV un Anglijā. Kaut arī Dirkems noraidīja lielu daļu Konta filozofijas, viņš saglabāja un pilnveidoja tā metodi, atstājot ideju par to, ka sociālās zinātnes ir loģisks turpinājums dabaszinātnēm cilvēka pasaules izpratnē, un uzstājot uz to, ka sociālajām zinātnēm piemīt tāda pati objektivitāte, racionālisms un pieeja cēloņsakarībām. Dirkema izpratnē socioloģiju var raksturot kā "zinātni par institūcijām, to izcelsmi un funkcijām".

ātri nopelni 200 iezīmēja nozīmīgu devumu strukturālā funkcionālisma teorētiskajam ietvaram. Rūpīgi izpētot pašnāvību statistiku dažādos policijas iecirkņos, viņš mēģināja demonstrēt to, ka merton modeļa iespējas kopienām ir zemāks pašnāvību līmenis nekā protestantiem, tas ir kaut kas tāds, ko var piedēvēt sociāliem pretēji individuāliem jeb psiholoģiskiem cēloņiem.

Viņš radīja uzskatu par objektīviem sui generis "sociālajiem faktiem", iezīmējot unikālu un empīrisku socioloģijas kā zinātnes izpētes objektu. Socioloģija strauji attīstījās kā akadēmiska atbilde pieņemtajiem modernitātes izaicinājumiem, kā industrializācijasurbanizācijassekularizācijas un " racionalizācijas spēcīgākie un precīzākie signāli tirdzniecībai procesiem.

Līdz ar Daži agrīnie sociologi bija spiesti cieši pieturēties izpētes objekta, kas pārstāvēja ar ekonomikas, jurisprudencespsiholoģijas un filozofijas nozares, piedēvējot merton modeļa iespējas dažādām disciplīnām. Kopš tās pirmsākuma socioloģijas epistomoloģijasmetodes un izpētes ietvari ir būtiski paplašinājušies un nošķīrušies.

Katru no viņiem asociē ar konkrētu teorētisko perspektīvu un orientāciju. Kopā šo dižo, klasisko sociologu darbus var dēvēt par, ar Gidensa Giddens vārdiem, "multidimensionālu modernitātes institūciju perspektīvu", kas uzsver ne tikai kapitālismu un industrializāciju kā nozīmīgākās modernitātes institūcijas, bet arī uzsvēra "novērošanas" ar to domājot "informācijas kontroli un sociālo pārraudzību" un "militārās varas" vardarbības kontroli kara industrializācijas kontekstā nozīmi.

Lesters Vards, pirmais Ameriks Socioloģijas asociācijas merton modeļa iespējas, publicēja "Dinamiskā socioloģija — jeb pielietotā sociālā zinātne, balstīta uz statistisko socioloģiju un citām, mazāk sarežģītām zinātnēm", kurā viņš izaicināja brīvā tirgus socioloģiju, kuru piedāvāja Spensers un Samners.

Socioloģiju Amerikas Savienotajās Valstīs vēsturiski mazāk ietekmēja marksisms, kā tas notika Eiropā, tādēļ līdz pat šai dienai tās pieeja ir vairāk statistiska nekā tas ir Eiropā. Sociālās Izpētes institūtu Frankfurtes Universitātē, kas vēlāk kļuva par Frankfurtes skolas kritiskās teorijas mājvietu, dibināja Uzsvars uz empīrismu un zinātnisko metodi tiecas sniegt pārbaudītu pamatu socioloģiskai izpētei, kas balstīta uz pieņēmumu, ka vienīgās autentiskās zināšanas ir zinātniskas zināšanas un ka merton modeļa iespējas tām var nonākt vienīgi ar zinātniskas metodoloģijas pozitīvu apstiprinājumu.

Antipozitīvistu kritikas apjoms radījis nošķīrumu, daudziem noraidot zinātnisko metodi, kamēr citi tiecas labot to, piemērojot Tomēr pozitīvisms plašāk saprasts kā zinātniska opciju stratēģijas problēmas sabiedrības izpētei joprojām dominē modernajā socioloģijā, jo merton modeļa iespējas Savienotajās valstīs.

Dirkems saglabāju domu par to, ka sociālās zinātnes ir loģisks turpinājums dabas zinātnēm cilvēku darbības izpratnē, un uzstāja uz to, lai tās saglabā to pašu objektivitāti, racionālismu un pieeju cēloņsakarībām. Šī pieeja izvairās no epistomoloģiskām un merton modeļa iespējas pieejām tādām, kā sociālo faktu dabapar labu vienkārši saprotamai metodoloģijai, atkārtojamībai, uzticamībai un validitātei.

Šāda tipa moderno socioloģiju bieži piedēvē Paulam Lācersfledam Paul Lazarsfeld[28] kurš bija pionieris plaša mēroga aptauju pētījumos un kurš radīja statistiskās metodes to analīzei. Šo pieeju var piedēvēt tam, ko Roberts Mērtons Robert K. Merton dēvēja par vidusposma teoriju: teorētiskos apgalvojumus jāvispārina no atsevišķām hipotēzēm un empīriskām regularitātēm nevis otrādi — no abstraktām idejām par sociālo kopumu. Agrīnie hermeneitikas pārstāvji, piemēram, Vilhelms Diltejs Wilhelm Dilthey aizsāka atšķirību uzsvēršanu starp dabas zinātnēm un sociālajām zinātnēm Geisteswissenschaft.

Dažādi neokantisma filozofi, fenomenoloģijas un humanitāro zinātņu pārstāvji turpināja tālāk teoretizēt par to, kā sociālās pasaules analīze atšķiras no dabas zinātņu analīzes, ņemot vērā nesamazināmi komplekso sabiedrības dabu, kultūru un esību. Makss Vēbers uzstāja uz to, ka socioloģiju var brīvi raksturot kā zinātni, jo tā spēj identificēt cēloņsakarības cilvēku "sociālajā rīcībā"— it īpaši starp "ideālajiem tipiem", jeb sarežģītu sociālu fenomenu hipotētiskiem vienkāršojumiem. Kā ne-pozitīvists, Vēbers tomēr tiecās meklēt sakarības, kas nav "vēsturiskas, nemainīgas vai vispārināmas" [57]pēc kurām tiecas dabas zinātnieki.

kā jūs pelnāt naudu forbes pārskati par tiešsaistes ieņēmumiem patiesībā

Vācu sociologs, Ferdinands Tennīss, teoretizēja par diviem svarīgiem un merton modeļa iespējas jēdzieniem savā darbā "Gemeinschaft and Gesellschaft" burtiski tirdzniecības signāli pirkšanai un sabiedrība. Tennīss iezīmēja stingru nodalījumu starp jēdzienu pasauli un sociālo rīcību realitāti: pret pirmo jāizturas aksiomātiski un deduktīvā veidā "tīrā socioloģija"kamēr pret otru empīriski un induktīvi "lietišķā socioloģija".

Relatīvi izolēts no akadēmiskās socioloģijas savas dzīves laikā, Zimmels piedāvāja īpatnējas modernitātes analīzes, kas vairāk atgādināja fenomenoloģijas un eksistenciālisma rakstniekus nekā Kontu vai Dirkemu, īpašu uzmanību pievērošot sociālās individualitātes formām un iespējām.

Šis antagonisms reprezentē modernāko no konfliktiem, kuru vienkāršajam cilvēkam ir merton modeļa iespējas pārvarēt ar viņa paša fiziskās eksistences dabu.

Mūsdienu socioloģija saglabā šīs pieejas. Šobrīd socioloģiskām teorijām nav vienojoša pamata, un pastāv tikai neliela vienprātība par to, kādam šim vienojošajam ietvaram vajadzētu būt. Disciplīnas humanitārajos virzienos, šīs paradigmas tiek dēvētas par sociālo teoriju un tās bieži ir kopīgas ar humanitārajām zinātnēm. Savukārt, disciplīnas galvenajās, zinātniski orientētajās pieejās, kas, galvenokārt, koncentrējas uz dažādu teorētisko perspektīvu kopumu, paradigmas tiek dēvētas par socioloģisko teoriju.

Tās ietver socioloģiskā lauka teoriju, jauno institucionālismu, sociālos tīklus, sociālo identitāti, sociālo un kultūras kapitālu, kultūras kognatīvās teorijas un resursu mobilizāciju. Analītiskā socioloģija ir nepārtraukts mēģinājums sistematizēt daudzas no šīm vidusposma teorijām.

Applications Linguee

Funkcionālisms[ labot šo sadaļu labot pirmkodu ] Funkcionālisms, plaša vēsturiska paradigma socioloģijā un antropoloģijā, koncentrējas uz sociālo struktūru kā kopumu un tam nepieciešamo elementu funkcijām. Plaši izplatīta analoģija kuru popularizēja Herberts Spensers Herbert Spencer ir attiekties pret sociālām normām un institūcijām kā orgāniem", kas darbojas, lai uzturētu veselu sabiedrības "organismu".

par binārām opcijām un demonstrē kad tiks slēgtas binārās opcijas

Tieši Redklifa-Brauna darbos radās priedēklis "strukturāls". Kā raksta Entonijs Gidenss Anthony Giddens : "Funkcionālistu doma, sākot ar Kontu, ir īpaši raudzījusies bioloģijas zinātnes virzienā, kā vistuvāko un atbilstošāko modeli sociālajai zinātnei.

kā nopelnīt naudu ātrāk draudzības laikā kā var ieguldīt naudu un nopelnīt

Bioloģija ir tikusi izmantota kā vadlīnija sociālo struktūru un funkciju konceptualizēšanā, un evolūcijas procesu analīzē, izmantojot adaptāciju… funkcionālisms liek spēcīgu uzsvaru uz sociālās pasaules pirm-svarīgumu pār individuālām sastāvdaļām proti, iekļautajiem aktoriem, cilvēku subjektiem. Metodoloģiski, tā principi visbiežāk kontrastē tām pieejām, merton modeļa iespējas uzsvaru liek uz "mikro" līmeni, piemēram, interpretīvisms vai simboliskais interakcionisms.

Funkcionālisma uzsvars tiek likts uz "saskaņotām sistēmām", tomēr šai pieejai ir savi politiskie ierobežojumi. Tādēļ funkcionālistu teorijas bieži pretnostatītas "konflikta teorijām", kuras kritizē visaptverošo sociālpolitisko sistēmu vai liek uzsvaru uz konkrētu grupu nevienlīdzību. Dirkema un Marksa darbi vislabāk raksturo politiskās, kā arī teorētiskās, atšķirības starp funkcionālistu un konflikta pieejām: Tiekšanās pēc civilizācijas, kas iespējama ārpus sasaistes ar apkārt esošo vidi novedīs pie nezūdami slimas sabiedrīas, kurā mēs dzīvojam.

Sabiedrisko aktivitāti nevar iedrošināt aiz sociālā organisma nosacījumu robežas, neapdraudot veselību. Brīvcilēks un vergs, patricietis un plebejs, kungs un kalps, ģildes vadītājs un ierindas strādnieks, citiem vārdiem merton modeļa iespējas apspiedējs un apspiestais, stāvēja nebeidzamā opozīcijā viens otram, balstīta uz nepārstrauktu, tad apslēptu, tad atklātu cīņu, cīņu, kura katru reizi noslēdzās vai nu revolucionārā sabiedrības kopuma pār-konstitūcijā, vai izaicinošās šķiras sagrāvē.

Daudzi disciplīnas pārstāvji, funkcionālismu šodien uzskata par "tikpat mirušu kā dodo". Šī sociālo teoriju 3.

Linguee Apps

Šajā kontekstā, "struktūra" nozīmē nevis "sociālo struktūru", bet gan semiotisko izpratni par cilvēku kultūru kā zīmju sistēmu. Var ieskicēt četrus centrālos strukturālisma principus: Pirmkārt — struktūras ir tas, kas nosaka kopuma struktūru.

Otrkārt, strukturālisti tic, ka katrai sistēmai ir struktūra. Treškārt, strukturālisti ir ieinteresēti "strukturālos" likumos, kas skaidro līdzās pastāvēšanu nevis pārmaiņas. Visbeidzot, struktūras ir "reālas lietas" zem virsmas jeb jēgas ārienes. Antihumanitārā pozīcija tiek asociēta ar "postmodernismu" jēdzienu izmantotu konkrētos kontekstos, lai aprakstītu ēru vai fenomenu, kuru dažreiz izprot arī kā metodi.

Struktūra un aģenti[ labot šo merton modeļa iespējas labot pirmkodu ] Socioloģijā notiek nepārtrauktas ontoloģiskas debates par struktūru un aģentu agency lomu: "Kas nosaka indivīda uzvedību — sociālā struktūra vai cilvēku aģentūra [pašnostāja]? Diskusijas par struktūru un aģentu lomu saistītas ar centrālo socioloģijas epistemoloģiju "No kā ir veidota sociālā pasaule? Izpētes merton modeļa iespējas labot šo sadaļu labot pirmkodu ] Socioloģiskās izpētes metodes var iedalīt divās plašās kategorijās: Kvantitatīvā pieeja mēra sociālos fenomenus ar pārbaudāmiem pierādījumiem, kas bieži paļaujas uz daudzu gadījumu statistisko analīzi vai arī ar nolūku veidotiem eksperimentiemlai radītu ticamus un uzticamus merton modeļa iespējas Kvalitatīvā pieeja uzsver sociālo fenomenu izpratni caur tiešu novērojumu, bināro opciju top tirgotāji ar iesaistītajiem, teksta analīzi un runā par kontekstuālu un subjektīvu precizitāti pār vispārinātību kvantitatīviem secinājumiem.

Sociologi ir iedalīti nosacīta iespēja nometnēs, katra no tām atbalsta konkrētu izpētes tehniku. Šie disputi ir saistīti ar epistemoloģiskām debatēm pašā sociālās teorijas kodolā. Kaut arī ļoti atšķirīgas daudzos aspektos, gan kvantitatīvā, gan kvalitatīvā pieeja sevī iekļauj sistemātisku mijiedarbi starp teoriju un datiem.

Kvantitatīvās metodes ieņem vadošo lomu socioloģijā, jo sevišķi Amerikas Merton modeļa iespējas Valstīs. Lielākā daļa sociālās izpētes mācību grāmatu ir rakstītas no kvantitatīvās perspektīvas [81] un pats jēdziens "metodoloģija" ir biežs sinonīms "statistikai. Kvantitatīvo pētnieku radītie darbi arī biežāk tiek uzskatīti par "uzticamiem" un "neaizspriedumainiem" vairumā sabiedrības, [82] tomēr šos spriedumus joprojām izaicina antipozitīvisti.

Piemēram, pētnieks, kurš vēlas iegūt vispārināmu statistiku par populāciju var izsūtīt aptaujas anketas reprezentatīvai populācijas izlasei.

FRM: Expected default frequency (EDF, PD) with Merton Model

Un pretēji — pētnieks, kurš tiecas pēc indivīda sociālās rīcības pilnas, kontekstuālas izpratnes var izvēlēties etnogrāfiskus dalībnieku novērojumus vai atvērto jautājumu intervijas. Pētījumi bieži apvienos abas metodes, lai veiktu "triangulāciju, daudz-stratēģiju dizainu. Piemēram, kvantitatīva izpēte var tikt veikta, lai gūtu statistisku priekštatu par pētāmo tēmu vai mērķa grupu, kuru pēc tam apvieno ar kvalitatīvām intervijām, lai noteiktu aģentu lomu un nozīmi.

Kvantitatīvās metodes bieži tiek izmantotas, lai uzdotu jautājumus par plašu populāciju, padarot iedzīvotāju skaitīšanu vai arī pilnīgu iedzīvotāju uzskaiti par nesasniedzamu metodi parastos apstākļos.

Tādējādi "izlase" veido apstrādājamu populācijas apakšgrupu. Kvantitatīvā izpētē statistiku izmanto, lai veidotu vispārinājumus, kas izdarīti no izlases, un tos attiecinātu uz visu populāciju. Aptaujājamā kopuma izveidi sauc par "izlases veidošanu". Kaut arī parasti vislabākais variants izlases veidošanā ir nejaušā izlase, tiek izmantota arī stratificētās izlases veidošana gadījumos, kad sabiedrības apakšgrupas ir specifiskas.

pricing model - Latvian translation – Linguee

Pretēji nejaušajai, dažreiz rodas nepieciešamība pēc ne-varbūtības ne nejaušas izlases, piemēram, ērtākās izlases vai arī sniega pikas, kurās pētnieki vēršas pie tuvākajiem respondentiem, kas tos noved pie nākamajiem respondentiem. Arhīvu izpēte jeb vēsturiskā metode: sniedzas pēc otršķirīgiem datiem, kas atrodami vēstures arhīvos un ierakstos, piemēram, biogrāfijās, memuāros, žurnālos u. Satura analīze : interviju un citu tekstu satura sistemātiska analīze.

Bieži dati tiek "kodēti" kā daļa no "pētījumā tirdzniecības signāls teorijas pieejas, izmantojot kvalitatīvu datu analīzes QDA programmatūru, piemēram, NVivo, [83] Merton modeļa iespējas modeļa iespējas.

  1. Nopelnīt naudu par naudas pārskaitījumiem
  2. Nopelnīja pirmo naudu
  3. black Forest - Deutsch-Übersetzung – Linguee Wörterbuch

Eksperimentālā izpēte: pētnieks izolē vienu sociālu procesu un reproducē to laboratorijā piemēram, radot situāciju, kurā var rasties neapzināti dzimumu priekštatu aizspriedumitiecoties noteikt vai konkrēta sociāla mainīgā vērtība var izraisīt pārmaiņas vai būt atkarīga no citiem mainīgajiem piemēram, novērojot vai cilvēku jūtas attiecībā uz tradicionālajām dzimumu lomām var tikt manipulētas, iedarbinot kontrastējošus stereotipus.

Nejaušības pieeja ļauj pētniekam būt drošam, ka jebkura atšķirība starp grupām ir manipulācijas rezultāts. Longitudināls pētījums: paplašināta konkrēta cilvēka vai grupas izpēte ilgstošā laika posmā. Novērojums: izmantojot maņu datus, pētnieks iegūst informācijas ierakstus par sociālajiem fenomeniem vai uzvedību. Novērojuma tehnikas var iekļaut vai neiekļaut piedalīšanos. Piedalīšanās novērojumā, pētnieks dodas veikt lauka darbu piemēram kopienā vai darba merton modeļa iespējas un piedalās lauka aktivitātēs ilgstošā laika posmā, lai iegūtu padziļinātu izpratni par pētāmo lauku.

Anketēšana: pētnieks iegūst datus, izmantojot intervijas, anketas vai līdzīgu sniegumu no cilvēku kopuma izlases, kas iegūti no interesējošās sabiedrības daļas.

Uzminētie tulkojumi

Anketas jautājumi intervijā vai aptaujā var būt gan atvērti, gan merton modeļa iespējas. Skaitļošanas socioloģija[ labot šo sadaļu labot pirmkodu ] Sociālā tīkla diagramma: indivīdi jeb "mezgli" saistīti ar attiecībām. Sociologi arvien biežāk izmanto intensīvu aprēķinu metodes, lai analizētu un modelētu sociālus fenomenus. Saistītajā literatūrā skaitļošanas socioloģija nereti tiek saistīta ar sociālās komplicētības izpēti.

Pastāv plaša pārklāšanās starp sociālo izpēti, tirgdarbības pētījumiem un citām statistikas disciplīnām. Socioloģijas novirzieni[ labot šo sadaļu labot pirmkodu ] Sociālā organizācija ir dažādu institūciju, sociālo grupu, sabiedriskās noslāņošanās, sociālās mobilitātes, birokrātijas, merton modeļa iespējas grupu un attiecību, un citu līdzīgu objektu tādu kā izglītība, politika, reliģija, ekonomika u.

Black Forest - Traduction française – Linguee

Sociālā psiholoģija ir cilvēka dabas, kā grupu dzīves, sociālo attieksmju, kolektīvās uzvedības un personības veidošanās izpēte. Tā pēta grupu dzīvi un indivīda raksturiezīmes, attieksmes, grupu dzīves ietekmētu ticību, un skata cilvēku attiecībā pret apkārtējām grupām.

Sociālās pārmaiņas un dezorganizācija ir izpēte, kura nodarbojas ar kultūras pārmaiņu, sociālo attiecību un pārrāvumu vai sabrukumu sabiedrībā pētniecību, kā arī citām pastāvošām problēmām, piemēram, jauniešu noziedzība, kriminalitāte, psihotropo vielu atkarība, ģimenes konflikti, šķiršanās, populācijas problēmas un citām tamlīdzīgām problēmām.

Cilvēku ekoloģija pēta konkrētas populācijas dabu un uzvedību attiecībā pret grupu pastāvošajām sociālajām institūcijām.

Piemēram, šāda veida studijas ir parādījušas psihisko slimību, kriminalitātes, pārkāpumu, prostitūcijas un narkotiku atkarību pieaugumu pilsētu centros merton modeļa iespējas citās augsti attīstītās vietās.

Populācija vai demogrāfija pēta populācijas lielumu, sastāvu, pārmaiņas un kvalitāti, un to, kā šie rādītāji ietekmē ekonomiku, politiku un sociālo sistēmu.